LEĢENDAS. NORA BUMBIERE

Alkdama pēc zvaigznēm kāri, 

Dzīvoja tā lapām pāri,

Arī sev, arī sev. 

(No dziesmas “Par pēdējo lapu”) 

 

Albums izdots sadarbībā ar Noras Bumbieres fondu.  Daļa no albuma ienākumiem tiks novirzīti Noras Bumbieres pieminekļa izveidei.

Albumā iekļautas 17 nemirstīgas Raimonda Paula dziesmas, kuras dziedātāja izpilda gan kā solo māksliniece, gan duetā ar Viktoru Lapčenoku un Ojāru Grīnbergu. Visām dziesmām ir atbilstoši mūsdienu prasībām uzlabots skanējums. 

Skaņas apstrādi rūpīgi veicis skaņu režisors Edijs Gņedovskis. 

Eleganti noformētajā albuma bukletā atrodamas agrāk nepublicētas Noras fotogrāfijas no fonda arhīviem, kā arī izsmeļošs muzikoloģes Daigas Mazvērsītes Noras Bumbieres radošās biogrāfijas apraksts. 

 

Nora. Šo vārdu var izrunāt gan ar latvisko „uo”, un tā skan mūsu pļavu un mežu zaļums, silta sulīguma pilna un smilgu piebirusi vasaras zāle. Bet var arī ar šauro, gari stiepto „ō”, kā Harijs Liepiņš viņu uzrunā populārajā filmā Dāvana vientuļai sievietei: šī kinolente ir viena no retajām iespējām paraudzīties uz īstu, dzīvu, karstu un dziedošu Noru Bumbieri, kura tēlo pati sevi. Bet tuvākie viņu sauca par Noriņu – patiesi un mīļi, tik sirsnīgi kā skan viņas balss. 

Šī neatkārtojamā balss bija Dieva dāvana, kādu saņem tikai izredzētie, kuri reizēm pat īsti nesaprot, ka tā viņiem uzliek par pienākumu kļūt par dziedātāju. Arī Bumbierei tā bijusi liela izšķiršanās – starp mālu un keramiku, kuru dziedātāja ar nostaļģiju atcerējās arī slavas gados, un mūziku. 

Jelgavniece, 1947. gada 13. martā dzimusī Nora Bumbiere kā jau vairums dziedāt sāka obligātajā korī un skolas ansamblī, taču no klasesbiedrenēm viņu atšķīra agrīnais briedums - jau piecpadsmit gadu vecumā Nora iestājās darbā rūpnīcā Latvijas keramika un mācības pabeidza vakarskolā. Meitene zīmēja uz vāzēm rakstus un atkal dziedāja, šoreiz Jelgavas kultūras nama ansamblī, arī Dzelzceļnieku klubā, piedalījās koncertos un skatēs. Uz Jelgavu Noras dēļ devās allaž rosīgais talantu mednieks, Rīgas estrādes orķestra mākslinieciskais vadītājs un populārais komponists Raimonds Pauls, kuram stāstīts, ka tur „dziedot interesants, mazs, melns skuķis.” 

Pirms kļūt par solisti, Nora 1968. gadā tika pieņemta REO sieviešu vokālajā ansamblī, tomēr šī balss drīz vien vairs nebija noslēpjama. Viņai tika uzticētas vairākas solo dziesmas, un tapa arī jauns duets – Nora un Ojārs Grīnbergs. Tas drīz vien iekaroja slavu ar Paula dziesmām Klusa nakts un Papu, saki mammai pats, dažas melodijas duetam uzrakstīja arī Ivars Vīgners un Uldis Stabulnieks.

Taču daudz labāk Bumbieres neparastais, spēcīgais kontralts saskanēja ar 1971. gadā jaunpieņemtā solista Viktora Lapčenoka tenoru. Jaunais duets ugunskristības piedzīvo ar dziesmu Savāda vasara, un turpmāk Pauls abiem dziedātājiem dod arvien grūtākus uzdevumus, sacer arvien sarežģītākus skaņdarbus, tos rakstot īpaši viņu balsu iespējām un diapazonam. Noras īpašais, neatkārtojamais tembrs un profesionālisms tolaik devis ierosmi komponistam radīt tik virtuozus sacerējumus kā Atvasaras stāsts, Zib mūža rats, vokalīzi Lietus lāses. Viņai pa spēkam gan džezs, gan estrāde un ziņģes. 

Abus dziedātājus Pauls paņem līdzi, aizejot no REO un dibinot jaunu ansambli, kurš iegūs Modo vārdu. Tikai un vienīgi Norai un Viktoram izdodas pilnasinīgi atskaņot tik komplicētas ārtroka kompozīcijas kā Spēļu nakts Duntes krogā un cikls ar Dainas Avotiņas vārdiem, bet publiku priecē jautrie, vēlāk gandrīz par tautasdziesmām kļuvušie meldiņi – Precē mani, čigānzēns, Tā es tevi mīlēšu, Balta pūka, Tā diena u.c.. Savukārt Noras sievišķīgo un kaislīgo būtību Pauls palīdz atklāt ar solo dziesmām Lūgums, Par pēdējo lapu, Vīzija, Mans bērns u.c.

Šis laikam ir laimīgākais laiks Noras dzīvē – viņu silda publikas mīlestības saulīte, kopā ar ansambli Modo sākās starptautiski panākumi, iegūtas godalgotas vietas konkursos Drēzdenē, Rostokā un Sopotā 1976. gada vasarā, kur izskan arī Mēmā dziesma, uzvarētāja tā gada Mikrofona aptaujā, atzīta arī par Mikrofona aptaujas visu laiku vispopulārāko dziesmu! 

Tad nāk pārmaiņu laiks – 1978. gadā Bumbiere kļūst par Latvijas Radio solisti, un top vairāki ārzemju dziesmu ieskaņojumi. Turpmāk Nora sadarbojas ar ansambļiem Sono un Tip Top, savas dziesmas viņai piedāvā Jānis Sildegs, Aleksandrs Kublinskis, Grigorijs Zilbers, savulaik dziedātas arī Gunāra Freidenfelda, Aivara Krūmiņa, Zigmara Liepiņa u.c. melodijas, un kur tad vēl Imanta Kalniņa Dūdieviņš – ja Nora toreiz būtu pieņēmusi piedāvājumu kļūt par grupas 2xBBM solisti, ej nu sazini, kā būtu izvērties viņas mākslinieces mūžs?!

1988. gadā Lielajā Ģildē notiek Noras Bumbieres divdesmit darba gadu jubilejas koncerts, kuru daudzi dēvē par atvadām no lielās estrādes, kaut gan balss vēl skan. Tā turpina valdzināt gan koncertos, gan citos sarīkojumos līdz pat 1994. gada 12. janvārim. Todien leģendārā dziedātāja aizdejo prom uz citu sauli tāpat kā viņas savulaik apdziedātā pēdējā lapa zarā, atstājot aiz sevis vienu no dramatiskākajiem dzīvesstāstiem mūsu estrādes mākslā, daudz nepiepildītu cerību un sapņu un šīs brīnišķīgās dziesmas, kuras, Noras balss iedzīvinātas, atver mums durvis uz citu – mūzikas daiļo pasauli.

 

Daiga Mazvērsīte