2013. gada 22. oktobrī pārstāja pukstēt grupas Līvi dziedātāja Aiva Brīzes sirds.

Šī ziņa burtiski satrieca visus, kas pazina šo „dzelzsgriezēju”, kurā, tā vien šķita, bija iemiesojies paša apdziedātais deviņvīru spēks.  Taču likteņa līkloči mēdz būt pārsteidzoši nežēlīgi, nejēdzīgi un sāpīgi.

Man ir palaimējis. Esmu pazinis viņu ilgu laiku. Kopā rakstījis dziesmas, kopā uzdzīvojis un kopā nopietnas lietas pārrunājis. Vēl vairāk par mūziku Aivars mīlēja savu dzimto Latviju un bija gatavs par to cīnīties ar „Līvu” dziesmu palīdzību un ja būtu bijusi vajadzība, arī dodoties ierindā.

Aivars bija vīrietis uz skatuves un dzīvē. Reta parādība mūsu dienās. Bet viņš tāds bija un vienmēr paliks mūsu atmiņās.

Nāves izkapts pļauj Līvus vienu pēc otra. Tas, ko mēs varam darīt, ir rūpēties par viņu piemiņu, klausīties viņu dziesmas un palīdzēt viņu radiniekiem tikt galā ar šīm nelaimēm. Un vēl, mēs varam pieskatīt pārējos, pieskatīt viens otru, palīdzēt ar labu vārdu un labu darbu. Mūsu laiks, kuru varam pavadīt kopā, ir īss. Nežēlīgi īss, bet skaists.

Paldies tev, Aivar, par to laiku, kuru tu veltīji saviem draugiem un saviem daudzajiem pielūdzējiem. Paldies par tavu balsi, par tavu padomu un vienmēr draudzīgi pastiepto roku. Mēs paliekam ticot, ka tu zināji ko darīji un, ka tavi draugi Ēriks Ķiģelis, kurš tevi uzaicināja uz Līviem, ka Dainis Virga, kuru tu uzaicināji uz Līviem un tavs mūžīgais skatuves oponents, kuru tu, visdrīzāk, mīlēji tikpat kā visus pārējos - Jānis Grodums kopā ar Jaķīti tevi sagaidīs kā savējo un iekārtos Paradīzes visroķīgākajā klubiņā, kurā jūs katru vakaru varēsiet uzdziedāt „Dzelzsgriezēju” vai dziesmiņu „Nekad” par to, ka ”Nekad, nekad neviens to nezinās, ko Dievs ar velnu augšā sarunās...”

Tu mums ļoti, ļoti pietrūksi. Mūžam.

Guntars Račs un visi tavi MicRec draugi