Milzīgs stāvlaukums ar simtiem automašīnu Ņiva vienā no Rīgas priekšpilsētām, kas, visticamākais, nekad vairs netiks pārdotas un sarūsēs turpat, kur noliktas. Izskatās visai spocīgi. Latviešu kinorežisora Aloiza Brenča 1983.gada detektīvfilmā Mirāža, kas tika demonstrēta un kļuva populāra visā milzīgās Padomju Savienības teritorijā, tieši Ņiva bija tas objekts, ko iekāroja filmas varoņi, kurus atveidoja Mirdza Martinsone un Mārtiņš Vilsons. Nevis vienkārši kā auto – tam, kā tolaik gana novatoriskam krievu autorūpniecības sasniegumam, bija ticis gods tēlot ar dārgumiem piepildītu bruņu mašīnu, ko tobrīd jauno laiku Bonija un Klaids, kopā ar saviem kompanjoniem, nolaupīja, sapņojot par labāku nākotni. Beigas, protams, kā parasti tādos gadījumos, nebija laimīgas, un abi varoņi, sadevušies rokās, metās lejā no klints. Par šo filmu Mirdza joprojām saņemot atsauksmes pat no jauniem cilvēkiem, kas tolaik vēl nebija dzimuši, jo tā tiek rādīta joprojām.

Dailes teātra aktiera Ģirta Ķestera un grupas RYGA dziesmas Prokļinaju Etu Žizņ (Nolādu šo dzīvi) klipa fināla ainā parādās Mirdza Martinsone, kura savulaik bijusi daudzu mīlēta un pat dievināta, bet tagad jūtas par savu pagātnē paveikto pietiekami nenovērtēta, jo par tautas mīlestību maizi nopirkt nevar. “Tagad liekas – kāpēc? Es taču tik daudz esmu devusi, tik daudz filmējusies un spēlējusi teātrī. Un tad liekas – tu saņem ļoti lielu skatītāju mīlestību katru dienu, tevi uz ielas uzrunā, bet par to es neko nevaru nopirkt. Tāpat, kad es eju kaut kur tikties ar skatītājiem, runāju kaut ko par mākslu, par dzeju, pienāk viens vecāks vīrietis klāt un saka: mīļā, aktrisīt, viss jau ir labi, bet man jāpērk maize. Tādas nesavienojamas lietas – mani tiešām ļoti mīl, bet no otras puses, tu jūties tā kā nenovērtēts. Tāds man pašlaik ir pārdomu laiks.” Joprojām Mirdza turpina saņemt dažādu laiku pielūdzēju uzmanības apliecinājumus gan no Latvijas, gan no visas bijušās Padomju Savienības – kāds kungs, kurš reiz strādājis tipogrāfijā, kur miljonu eksemplāros drukāti kalendāri ar Mirdzas fotogrāfiju, nesen atsūtījis garu vēstuli un arī šo plakātu, jo viņai tāda droši vien pašai nemaz neesot. Vēstulē šis tipogrāfijas inženieris stāstījis, ka viņas kalendāri tolaik esot no rūpnīcas zagti, izplatīti un tirgoti, bet plakāti, kas saistīti ar valsti, partiju un armiju, nevienu, protams, neinteresēja. Mirdza pajoko, ka ja viņai par katru no šiem plakātiem jeb kalendāriem iekristu maciņā kaut viena kapeika, viņai būtu miljoniem kapeiku. Jāpiezīmē, ka Mirdza bija arī pirmā aktrise, kas atļāvās fotografēties kaila, tiesa gan, tas notika tikai izcilā režisora Arvīda Krieva filmai Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili, nevis tiražēšanai pa labi un pa kreisi. “Kad es biju jaunu un spriņģoju vasaras kleitiņā mīnus trīsdesmit grādos, lecu ledainā ūdenī un bildējos pa pliko mežakuiļa filmā – es biju pirmā, kas vispār atļāvās izģērbties – es ļāvos, es biju kā radīta tam.”

Liktenis Mirdzai nereti piespēlējis lomas, kur jāskūpstās vai jābūt puskailai, par ko sanākuši konflikti ar bijušo vīru, kaut viņš arī bija aktieris. Pašlaik Mirdza dzīvo viena, bet ar koķetu smaidu pieļauj iespēju, ka viss vēl varētu mainīties, ja atrastos kāds pieklājīgs kavalieris ar labu humora izjūtu. Aktrise atceras, ka savulaik viņai pat piedāvāts palikt Itālijā, kad viņa tur filmējusies, bet kāds zviedru režisors teicis, ka Zviedrijā viņa noteikti būtu miljonāre. Mirdza tolaik domājusi, kas notiktu ar vecākiem, ja viņa aizbrauktu uz ārzemēm veidot karjeru tur, un daļēji nožēlo, ka to tolaik nav izdarījusi. “Tā mēs dzīvē daudz kam paejam garām. Reiz pavisam jaunās dienās braucu vilcienā un redzu, ka kāds čalis tamburā man rāda zīmuli, ka uzrakstīs uz sienas savu telefonu. Nodomāju, ka kāpjot ārā pierakstīšu, bet skatos – visa tā siena ir norakstīta ar telefoniem... Tā tu pazaudē to, kas varbūt bija īstais,” saka Mirdza, un šādas iespējamā neizdošanās sasaucas ar Ģirta Ķestera un grupas RYGA dziesmas vārdiem, bet vai tāpēc ir jānolād šo dzīvi? Nē! Ir izaudzināti divi bērni, kuri Mirdzai joprojām ir līdzās, un viņa, visu laiku daudz strādājot, pat neesot pamanījusi, kā viņi izauguši – reiz pat filmējusies līdz pēdējam mirklim, vienu no viņiem gaidot, un neviens to pat nepamanīja. Joprojām Mirdzai tiek piedāvātas lomas Krievijā un aicina darboties dažādās žurijās. Nesen viņa, kā arī grupas RYGA līderis Mārcis Judzis kopā ar grupu Dzelzs Vilks piedalījās filmā Mami 3 (Mammas 3), kas tika ar panākumiem izrādīta visā bijušas Padomju Savienības teritorijā.

Sākotnēji Mirdza pat nav domājusi par aktrises karjeru, jo viņai labi padevusies ķīmija, fizika un matemātika, bet vienmēr tie ir bijuši cilvēki, kas blakus, kas viņu tajā visā ievilkuši. Kāds puisis reiz parādījis sludinājumu, ka notiek uzņemšana kinoaktieru studijā, un viņai to noteikti nevajadzētu laist garām. Reizēm šī iejušanās tēlos bijusi ļoti skarba – kad nomiris Mirdzas tēvs, zvanījusi uz teātri un teikusi, ka nevarēs, piedevām vēl bijis jāspēlē komēdiju, bet nācies tomēr autopilotā aiziet un to nospēlēt, jo tāds ir aktiera liktenis. Mirdza vairākas reizes mēģinājusi beigt aktrises gaitas, lai darītu kaut ko citu, bet kaut kāds spēks vienmēr licis atgriezties, un Dailes teātrī pavadīta visa dzīve – viņa ir uz skatuves arī režisora Dž.Dž.Džilindžera pēc Nika Keiva romānā veidotajā izrādē Bannija Manro Nāve ar Mārča Judža mūziku, kura pēdējo reizi būs skatāma 20.aprīlī. “Kad Dž.Dž.Džilindžers aicināja uzrakstīt mūziku šai izrādei, mani pārņēma neviltots prieks, jo piedevām vēl uzzināju, ka vienā no lomām darbosies Mirdza Martinsone. Gan tagad, gan bērnībā viņa bija mana iemīļotākā aktrise, kura taču filmējusies Mirāžā, kas bija to laiku trilleris, un kā puika ar aizrautību to skatījos. Un ja reiz bija tā iespēja kopā pabūt uz vienas skatuves, ar lielāko prieku izmantoju mirkli, lai padarītu grupas RYGA klipu par liecību mūsu sadarbībai ar šo šarmanto un vispusīgo aktrisi,” saka Mārcis Judzis, kurš, starp citu, esot dzimis tieši Mirāžas – 1983.gadā.

Uldis Rudaks